2012. gada favorīti

       Kā jau zināms vārds „labākais” ir ļoti subjektīvs jēdziens, tomēr šajā kino laikmetā dažkārt ir vērts izkristalizēt labu, no ne tik ļoti laba kino. . . Domājam, skatāmies, baudām - te nu būs 2012 gada ekrānu pavēlnieces, kas kaut kādā mērā aizķēra manu sirdi!
*Klikšķini uz filmas attēla, lai nokļūtu jaunā realitātē!

Amour 

Django Unchained

 

Life of Pi

A Separation

 

Rust and Bone

The Cabin in the Wood

 

The Place Beyond the Pines

Shame

The Descendants

Oslo, August 31st

 

Un kāds ir Tavs 2012. gada kino favorītu saraksts?

Jauns sākums

Esmu bijis aizņemts (drīzāk jau slinks) un ļoti sen neesmu šeit neko rakstījis, ja tā to var vispār saukt. Bet bez kino tomēr savu dzīvi grūti iedomāties un tādēļ turpināšu lēnām notraukt putekļus no šī bloga.

Līdz ar manu atgriešanos gaidāmas pārmaiņas, proti, turpmāk rakstīšu nevis par filmām, bet gan par mājas kaķiem un regulāri ievietošu šeit pašus smieklīgākos video materiālus ar šiem amizantajiem dzīvniekiem galvenajās lomās... Nu nē, es jokoju - patiesībā mainīsies tikai tas, ka turpmāk šeit varēs lasīt samērā īsus un kodolīgus aprakstus par vairākām filmām vienā ierakstā, kuras es savā subjektīvajā skatījumā esmu atzinis par ‘labām’ un to, kādēļ arī Tev tās vajadzētu/nevajadzētu skatīties. Pie šādām pārmaiņām esmu nonācis, jo pasaules ritējums ir straujš un nevienam (atskaitot, protams, mani) nav laika lasīt garas, mazliet muļķīgas recenzijas par filmām, lai izvēlētos ko tad šovakar varētu iznomāt dvd-nomā (lasīt – nokačāt torentos).

Tātad sākam! Pirmā filma ko iesaku ir ... The Place Beyond The Pines (LV – Ņujorakas Ēnā), žanrs – krimināldrāma, filmas treileris - http://www.youtube.com/watch?v=G07pSbHLXgg

Filmas plakāts

Stāsts ir par tēvu un dēlu attiecībām vairākās paaudzēs, kura centrālais varonis ir Lūks (Raiens Goslings). Sava dēla nākotnes vārdā viņš ir gatavs laupīt bankas (un to arī dara), tomēr, kā mēs zinām, tādas darbības labi nebeidzas un tādēļ sākas notikumu „vētra” , kas izraisa domino efektu gan Lūka, gan visu pārējo filmas varoņu dzīvēs.

Ja šo filmu grasāties skatīties tikai tādēļ, lai patīksminātos par Goslinga seksapīlo daili (galvenokārt attiecas uz dāmām), tad tiešām nav vērts, tomēr, ja esat gatavi notikumiem piesātinātām divarpus stundām, lieliskam tēlojumam no Bredilija Kūpera puses (tēlo godīgo policistu) un tēvu/dēlu attiecību visaptverošam atspoguļojumam, kas liks mazliet padomāt par to, kas varbūt ikdienā mums paslīd garām, tad pavisam noteikti iesaku šo bagātīgo krimināldrāmu, kuru es sauktu par vienu no pēdējā laika sava žanra pērlēm.

Subjektīvs 9/10

Nākamo filmu redzēju jau pavisam nesen(vakar) un tā ir slavenā režisora Denija Boila jaunā prāta mežģīšanas filma Trance(LV -Transs), žanrs – krimināldrāma/mistērija, treileris - http://www.youtube.com/watch?v=rvTW1JecmZo

Stāsts vienkāršs –Saimons (James McAvoy) ir sapinies ar kriminālu grupējumu un kopīgiem spēkiem nozog ļoti dārgu Goijas gleznu. Viss jau būtu, labi, ja vien viņš nebūtu savainojis galvu un aizmirsis, kur pēc zādzības licis savu laupījumu. Par šo „aizmāršību” grupējuma līderis Frenks(Vincent Cassel) nav stāvā sajūsmā un galu galā aizved Saimonu uz hipno-terapiju pie Elizabetes(Rosario Dawson), kura tad sāk pamatīgas spēles ar cilvēka prātu, lai glezna tiktu atgūta...

Izklausās pēc vienkārša, B tipa kriminālgabala ar nelielu odziņu – hipnozi. Bet tā absolūti nav! Trance ir virtuozs ceļojums cilvēka prāta ceļos un neceļos, kas sevī ietver gan bailes, gan mīlestību, gan noziegumu... Tā ir filma, kas no skatītāja prasa 100% koncentrēšanos, jo pavisam viegli ir apmaldīties sižeta zirnekļa tīklos, kurus režisors Deinijs Boils (viņa kontā filmas, kā Slumdog Millionaire un Trainspotting) savērpis visā tās garumā, bet ticiet man – tas ir tā vērts. Varētu pat teikt, ka filma nedaudz skatītāju ieved transā, kas ir visnotaļ neierasta parādība kino industrijā. Un piedevām visam jau iepriekš teiktajam – ļoti veiksmīgs soundtrack’s, kas skatīšanos padara vēl pievilcīgāku.

Tomēr jābrīdina, ka filma skaitās 16+, kas nozīmē, ka ne visas ainas ir rozā un pūkainas (būs šķipsniņa seksa un vardarbības) un ļoti sensitīvām dvēselēm pie sirds diez vai ies, bet visiem pārējiem, kuri gatavi mazliet savādākam kino, nekā ierast – uz priekšu, Trance ir priekš jums!

Nozagtā glezna Fransisko Goijas "Witches in the air", subjektīvs 8/10

Brazīļu "Savages", jeb filma, kas man iekrita sirdī

Pavisam nesen noskatījos Olivera Stouna jauno kino gabalu Savages. Filmai, protams, nebija nekādas vainas, tomēr laikam jau tā nebija tik ļoti lieliska, lai es tagad, pēc vairāku mēnešu pārtraukuma, mestos pa galvu un kaklu atpakaļ savā apputējušajā kino blogā un par to uzrakstītu. Tiesa gan, pēc šīs filmas es atcerējos kādu sižetiski līdzīgu, tomēr pavisam cita kalibra brazīliešu ekrāna meistardarbu, par kuru biju pavisam piemirsis (tāpat kā par savu blogu).

Skan pūtēju orķestris un Morgana Frīmena balss paziņo ēnā tīto filmas nosaukumu – City of God! Ceru, ka daļai no jums šis nosaukums kaut ko izsaka un pat ja neizsaka, tad pēc nelielā apraksta izlasīšanas jūs domājams jutīsieties pietiekami ieinteresēti, lai paši savām acīm palūkotos uz vienu kolosālu filmu – City of God.(Zinu, zinu - brazīliešu noveļu ekranizācijas nav ikdienišķs gardums vidusmēra kino skatītājam, bēēt... Give it a try)

Filmas plakāts

Sižets: Stāsts sākas sešdesmitajos gados Riodežaneiro, vienā no bīstamākajiem pilsētas rajoniem, sauktā par Cidade de Deus(City of God). Tas vijās cauri divu puišu dzīvēm, kuras ir pilnīgi atšķirīgas, tomēr tajā pašā laikā atrodas rokas stipiena attālumā. Viens no viņiem sapņo kļūt par slavenu fotogrāfu un izbēgt no Dievu pilsētas tumšās ēnas, kurupcijas, noziedzības un vardarbības, kamēr otrs kļūst par ietekmīgu narkodīleri un saskarās ar visām no šī biznesa izrietošajām sekām...

Ko nu? Kur šajā filmā stāsts, sarežģījums, action’s? Piedodiet, nevaru teikt, jo tas atņems daļu garšas, tomēr... ja iepriekšējā filma, kuru iesākumā pieminēju (Savages) attēloja narkodīleru dzīvi, kā nemitīgu gandžas kurīšanu, skaistām pludmalēm un grupveida seksu, kas ik pa brīdim mijas ar diezgan psihu vardarbību un it kā dziļiem galveno varoņu pārdzīvojumiem ‘n’ motivējošām runām, tad City of God laiž vaļā pilnīgi citu dziesmu. Šeit attēlotā dzīve ir skarba, pilna ar vilšanos, nepiepildītiem sapņiem, vardarbību, vienkāršām sarunām, kuras klausoties nerodas sajūta, ka galvenais varonis visu savu jaunību brīvajā laikā no narkobiznesa un slepkavošanas ir lasījis filozofijas grāmatas. Vairāk kā divu stundu laikā filmā redzama dzīve, kas pietuvināta realitātei un, manuprāt, tas arī ir filmas lielākais šarms. (ok, neesmu narkodīleris un par šo tēmu neko daudz nezinu, tomēr tīri objektīvi skatoties – tā patiesi liekas) Un, un tā kā Brazīlija, it īpaši Riodežaneiro, ir ļoti skaista vieta, tad arī vizuālo skatu gardēžiem nebūs vilšanās, tomēr nevarētu teikt, ka to tur būs tik daudz, lai nomāktu vardarbību, par kuras trūkumu filma nevar sūdzēties. Varam secināt, ka bērnus un ļoti emocionālas draudzenes atstāsim citā istabā, kamēr skatāmies City of God. (viņiem varu ieteikt Ice Age 4 – baigi prikolīga filma par izmirušiem/runājošiem dzīvniekiem un vecmāmiņām)

Vēl tikai puikas

Gribu piebilst, ka City of God, iekš portāla imdb.com ir izpelnījusies manu vērtējumu – 10, kuru esmu ieķeksējis vien kādām padsmit filmām (tas skaitās kruta), un varu no sirds teikt, ka, manuprāt, šī ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējis. Lai man piedod Holivudas konveijeri un miljonāri, ka man sirdī iekritusi šī unikāli skarbā filma, kurā nav absolūti neviena pazīstama, seksapīla pārsātināta aktiera un klausīšanās 12 gadīgos džekos nerada sirdsapziņas pārmetumus, kādēļ es savos 21 gados neesmu spējīgs pār lūpām pārdabūt tik daiļas un dziļas rīmes... (Vairums ASV filmu cieš no šāda sindroma)
Lieki vairs nerakstīšu, jo visticamāk vidējais lasītājs nav ticis tik tālu un padodoties pie daļas "...brazīliešu noveļu ekranizācijas nav ikdienišķs gardums vidusmēra kino skatītājam..." nodomājis: " Ko tas Pērkons tur atkal murgo? Labāk palutināšu sevi domājot par seksīgo Ģirtu Ķesteru un Ugunsgrēku, nevis kaut kādu tur drāmu par nēģerēniem..." Bet, ja reiz esi tomēr nonācis tik tālu, kā līdz pēdējajam teikumam un vēl neesi pazudis TV3 destruktīvajā universā, tad tiešām ceru, ka City of God neliks vilties!

IRON SKY

            Tik tikko norisinājās viens lielisks pasākums - kino-blogeru īpašais seanss.  Tā laikā tika skatīta filma IRON SKY (latviskoti – Dzelzs Debesis), kura plašākam skatītāju lokam parādīsies vien jaunnedēļ. Jāatzīst gan, ka pirms seansa, vienīgais, ko zināju, bija miglainas sižeta aprises, kuras manam nopietnajam prātam likās visnotaļ absurdas un pat nebaudāmas. Proti, nacisti, kuri pilnīgā izolācijā teju 70 gadus dzīvo uz mēness, dodas iegūt to, kas viņiem pienākas – Zemi! Ja šādi to pasniedz, tad reti kuram cilvēkam, tajā skaitā arī man, varētu rasties baigā vēlme skatītes šo filmu uz lielā ekrāna.

IRON SKY filmas plakāts

                Iegāju kinoteātrī ar tādu skepsi, kādu vēl nebiju piedzīvojis pirms kino apmeklējuma. To varētu salīdzināt ar sajūtu, kad tu esi izsalcis un vienīgā vieta, kur vari paēst, ir netālu esošais korejiešu restorāns, kura apkārtnē bieži pazūd suņi un kaķi... Tomēr tā kā biju dzirdējis gudrus un pieredzes bagātu cilvēkus sakām YOLO[1], tad nekas cits neatlika, kā norīt siekalas, notraukt baiļu sviedrus no pieres un gaidīt seansa sākumu. 

                Pēc divām asa sižeta, smieklu un satīras piesātinātām stundām mana skepse bija pilnībā izgaisusi. IRON SKY ir bezcerīgi absurds stāsts, kurš stāsta par tik pat absurdu sabiedrību (mazliet neveikli, ka ļoti līdzīgā un aklā sabiedrībā dzīvojam mēs paši). Sižetu papildu neapskaidrošu, tomēr, ja Tev ir liela ziņkāre, tad var noskatīties filmas treileri (http://www.youtube.com/watch?v=He_PWsJqsVY). Tikai nevajag nobīties no maldīgās mazbudžeta auras, jo, lai gan filmai nav Holivudas kases grāvēja cienīgs budžetu, tomēr viss ir super, un, godīgi sakot, es neatceros tādu vietu filmā, kad gribētus piemiegt acis un izlikties par vājredzīgo. (lasīt – CGI efekti bija kvalitatīvi un netraucēja kino baudīšanai).

Viena no daudzajām "Seems legit" ainām iz filmas

                Īsi runājot, IRON SKY ir satīriski smalki pasniegts Sci-Fi ļembasts, kurš izaicinošā veidā iesmej par sabiedrības problēmām, it īpaši tām ... tām politiskajām. Protams, tam visam pa virsu uzlejot pamatīgu nacistu mērci, kas filmu padara vēl awesome’īgāku (tikai nepārprotiet mani). Vienu stundu un 23 minūšu garajā filmā netrūkst arī dažādu citu smieklīgu un pat nedaudz dzēlīgu atsauču uz mūsu mazajām dzīvēm, nacionālistiskajām īpatnībām un untumiem... Sīkāk neskaidrošu, tomēr varu teikt „Ir reāli labais!” (ja vien neesi piedzimis ar galīgi cietu seju un ietrūdējušu humora izjūtu) 

                Ā, parasti ielieku kādu piezīmi arī par aktieriem un režisoru. Šoreiz – filmas režisors Timo Vuorensola (pēc vārda varat noprast, ka soms pēc tautības) ir ekstravaganta personība pareizajā filmā. Baumo, ka šis esot arī vokālists vienā black metal grupā. Awesome, vai ne? Savukārt aktieri – kā parasti iztiekam bez zvaigznēm un komētām, bet vilties neliks. Varu pačukstēt, ka priekš filmai atvēlētā budžeta, galvenās lomas ļoti patīkami pārsteidz. (It īpaši seksīgā naciste/skolotāja) 

Jā, tā ir viņa!

                Kam iesaku?: Filma domāta tiem kino baudītājiem, kuriem nav izteikts humora izjūtas trūkums, piemīt neliela pašironija un nerada nepatiku fakts, ka galvenie varoņi ir nacisti! Ja esi redzējis Tucker and Dale vs. Evil, tad tev visticamāk patiks arī IRON SKY!

Un kādas ir tavas domas par šo filmu?

---

[1] YOLO jebšu „You only live once” ir populārs teiciens jauniešu vidū, lai it kā attaisnotu nepārdomātu, bieži vien paš-destruktīvu, rīcību. Piem: „Šodien nepabaroju kaķi! #YOLO „

Mr. Nobody

                Jāsāk ar to, ka filmu pirmoreiz redzēju pirms vairāk nekā diviem gadiem, un mani tā tik ļoti ... aizķēra (?), ka esmu jau piecas reizes meties pie ekrāna un noskatījies to atkārtoti. Laikam jau jāatzīst, ka manā personīgajā pieredzē nav daudz tādu kino gabalu, kurus gribētos lūkot vēl un vēl, tādēļ ... tādēļ, lai iet neliels un ieintriģējošs apraksts par filmu Mr. Nobody.

Mr. Nobody reklāmas poster'is

                Sižets: Šis ir stāsts par Nemo – puiku, vīrieti, vecu vīru... Nemo sevi dēvē arī par Mr. Nobody, kas ir zīmīgi, jo viņš it kā spēj atcerēties nākotni (jā, tiešām „atcerēties”, nevis pareģot), bet nespēj pieņemt lēmumus, no kuriem tā būs atkarīga. Tas ir fragmentos sadalīts stāsts par to kas viņš ir, kas bija un kas varētu būt savā un citu dzīvē... varbūt...varbūt arī nē...

                Izklausās jau nu galīgs fantasy sviests ar pamatīgu prāta čakarēšanu, (Vai ne?) tomēr tā patiesībā nav, un, tikai virspusēji uzmetot aci, tā varētu likties. Mr. Nobody ir viena no skaistākajām filmām, ko manas acis ir redzējušas. Tā ir piesātināta ar lieliskām ainām, burvīgu mūziku, pārliecinošiem efektiem, kā arī aktieru ansamblis ir ļoti atbilstoši izvēlēts, lai galu galā filma radītu vizuālu un emocionāli neatkārtojamu pēcgaršu!

                Galveno lomu spēlē īsts dāmu kārums Džareds Leto (Jared Leto), kurš ir ne vien talantīgs mūziķis[1], bet arī, kā izrādās, tikpat talantīgs aktieris. Nav grūti uzminēt, ka viņam apkārt ir kāds ducis dažāda vecuma šarmantu dāmu, starp, kurām gan nav Holivudas kalibra superzvaigznes, tomēr tas ne mirkli neparādās kā negatīvs aspekts. Tāpat arī filmas režisors nav kāds no blokbāsteru ražotājiem, bet gan beļģis Jaco Van Dormael , kurš ir samērā veiksmīgs režisors, tomēr nav vēl paspējis tā pa īstam paspīdēt pasaules slavas saulītē. Diemžēl jāsaka, ka lai cik arī fantastiski laba (manuprāt) nebūtu Mr. Nobody, tā sava specifiskuma dēļ arī neieguva pasaules slavu, ko tā iespējams būtu pelnījusi...

Vecais un īgnais Nemo kādā no filmas epizodēm

  

              Ja domājat šo kino gabalu epizodiski paskatīties trokšņojošā draugu kompānijā ar regulārām pīppauzēm, tad – nebūs... Pat cītīgi iedziļinoties tās sižetiskajos pavērsienos un fragmentos, ir grūti neapjukt. Par laimi, filmas radītais apjukums nav tāds, kas rada pilnīgu neizpratni vai pat nepatiku pret to, tas tikai vēl vairāk rosina mūs domāt par Mr. Nobody attēlotajām idejām un prāta mezgliem. Filmai ejot, mēs tiekam iepazīstināti ar dažnedažādiem likteņa pavērsieniem, kurus savā neaizspriedumainajā bērna prātā ir spējīgs „uzģenerēt” deviņgadīgais Nemo. Šie likteņa pavērsieni savā starpā dažbrīd kontrastē tik ļoti, ka filma savu sižeta žanru spektru mēdz mainīt no skarbas drāmas, līdz pat pilnīgi absurdam Sci-Fi mīlas stāstam. Manuprāt, tieši tur arī rodas Mr. Nobody maģija, kas mani bija spējīga noturēt vairāk nekā divas stundas elpu aizraujošā ceļojumā pa laiku, telpu un likteni.

                Filmu iesaku kino baudītājiem, kurus nebaida sarežģīts sižets, nedaudz neloģikas un kuriem tīk vizuāli un emocionāli skaists kino.

Un ko par filmu domā Tu?

---

[1] Džareds Leto ir kinda pasaulslavenas grupas 30 Seconds To Mars solists, kas, starp citu, nesen uzstājās tepat, Rīgā.

Moderno laiku asa sižeta filmas

      Šoreiz ne tik ļoti nopietns raksts, kurš sevī ietvers nelielu sarakstu ar diezgan labām asa sižeta žanru pārstāvošām filmām(manuprāt).

      Kuram gan no mums reizi pa reizei nepatīk pie viena sāna nolikt 2L Coca-Cola pudeli, pie otra – kārtīgu čipsu paku un ieslīgt uz divām stundām spriedzes un sprādzienu pilnā action filmā? Vai ne?

Popmūzikas zvaigzne sirgst ar paaugstinātu svina saturu organismā

 Jokus pie malas un skatāmies šādas filmas:

Inglourious Basterds (2009) – Bēdīgi slaveni mērgļi ir trekns un asiņains Kventina Tarantīno garadarbs. Labie – Breds Pits un vēl pāris labiņo aktieru. Sliktie – franču nacisti ar Christoph Waltz priekšgalā. Kopā sanāk tiešām asiņains Tarantīno stila gabals, kurš varbūt nav domāts visām auditorijām, tomēr jā – ir labais!

The Professional, ( Léon ) (1994) – Franču un amerikānu bojeviks ar Žanu Reno galvenajās lomās. Labie - slepkava(Žans Reno) un skuķe(Natālija Portmane). Sliktie – menti un mafijas pārstāvji. Nebīstaties franču filmu, šo tajā skaitā!

Casino Royale (2006) – Šajā sarakstā nav iespējams iztikt bez visu asa sižeta filmu karaļa – Džeimsa Bonda. Šoreiz ierastās Bonda filmas aprises tiek pamainītas ar jaunām vēsmām un, manuprāt, šī , aģenta 007 filma, ir stipri pārāka par iepriekšējām. Paskaidrojumi par labajiem un sliktajiem domājams nav nepieciešami....

The Dark Knight (2008) un Batman Begins (2005) – Viens no retajiem gadījumiem, kad jau daudzkārt atražotu filmu(Betmen-filmu) jaunatklāšana vainagojas panākumiem. Šoreiz patiesi ar uzviju, jo šīs abas filmas patīk pat tiem cilvēkiem, kuri parasti ar ļoti skeptisku aci raugās uz jebkāda veida supervaroņu filmām. Labie - Betmens, labais detektīvs, sulainis un vēl šķipsniņa labo tēlu. Sliktie – visi tie, kuriem patīk vara un nauda, bet nepatīk Betmens. 

Wanted (2008) – Tīra izklaide un pirmklasīgs action vienā filmā. Pats galvenais – šī ir gandrīz vienīgā filma, kurā Morgans Frīmens ir sliktajā pusē un trakā adoptētāja(Andželīna Džolija) labajā. 

Hot Fuzz (2007) – Ar prāvu humora šķipsniņu šī angļu asa sižeta komēdija patiešām var uzlabot arī visdrūmākos veču vakarus. Labie – divi galīgi atšķirīgi menti. Sliktie – kā jā paredzams, valdība un noziedznieki. It kā muļķīgi, it kā stulbi, bet izklaidē uz nebēdu tāpat!

The Expendables (2010) – ja kaut ko nopietnu gaidiet no šīs filmas, tad pārstājiet. Šeit nav nekas vairāk kā liels, jautrs un asa sižeta pārsātināts kokteilis ar daļēji pensionētām action filmu zvaigznēm. Labie – visi vecie krabji. Sliktie – bariem veču, kuriem trāpīšana mērķī nav primārais talants...  Tomēr tas ir pietiekami, lai dzerot aliņu būtu kur piemest aci un nedaudz pakavēties atmiņās par vecajiem labajiem bojeviku laikiem.
  

Planet Terror (2007) – Tarantīno laba drauga R.Rodrīgeza filma, kurā absolūti nav nekādas loģikas, tomēr, ja gribas redzēt vienkājainu Peidžu(to no seriāla Amulets) ar milzīgu stroķi apšaudām zombijus un citus bad-ass varoņus – uz priekšu! Ar čipsiem labi iet iekšā.

Sin City (2005) – Sava žanra nepārspēts līderis(manuprāt), kas sevī ietver vairākus paralēlus stāstus, kuri raksturīgi gandrīz visiem bojevikiem. Ļoti sirreāla un neierasta filma, kuru izlolojuši talantīgākie „sprādzien-šāvēj-dūrēj-filmu” meistari –dikti neordinārs ceļojums vardarbības pasaulē! 

Hanna (2011) – Nekas īpašs, ja vien jums nepatīk kā 16-gadīga, vasarraibumaina meitene sadod sliktajiem zeļļiem un cenšas sarast ar tīņa dzīvesveidu. Kā papildus ‘odziņa’ šai filmai ir fantastiskā Chemical Brothers mūzika, kas caurstrāvo filmu no sākuma līdz pat pašiem titriem.

pietiks. 

Arī Arnolds Tev iesaka noskatīties kādu no viņa mīļākajām filmām!

Take Shelter

    Pēdējā laikā esmu vairāk baudījis un mazāk piestrādājis pie kino ieteikumiem/aprakstiem, tomēr tagad ir pienācis tas brīdis, kad es jūs atkal centīšos iepazīstināt ar kādu svaigi ceptu un ļoti gardu kino labumu.

    Starp daudzām visnotaļ veiksmīgām 2011. gada Sundance kino festivāla filmām šī izkristalizējās daudzu kino baudītāju prātos, un jāatzīst – ne bez iemesla. Take Shelter ir neikdienišķa un pat nedaudz fantastiska filma, kura aizrauj jau sākot no pirmajām minūtēm līdz pat brīdim, kad mūsu ekrāns ir iekrāsojies tumšs un viss, ko mēs dzirdam, ir pēc-filmas titru mūzika...

Sižets: Curtis ir filmas galvenais varonis..., kuru turpmāk saukšu par Jēkabu, jo man patiešām nav ne jausmas kā šo personvārdu pārnest uz latviešu valodu. Tātad Jēkabs, vīrs un tēvs uz pilnu slodzi savā ģimenē, dzīvo pavisam vienkāršu dzīvi nelielā ASV pilsētiņā, kur liktenis reti piespēlē straujus pagriezienus. Tas viss mainās brīdī, kad Jēkabs sāk redzēt murgus un halucinācijas, kas iedveš viņā pamatīgas bailes par savu ģimeni un dzīvi. Pieņemot, ka šīm parādībām varētu būt medicīniska rakstura risinājums, viņš meklē palīdzību un cenšas rast atbildi uz jautājumu – kādēļ tas notiek tieši tagad? Tajā pašā laikā Jēkabs gatavojas arī ļaunākajam scenārijam, pieņemot, ka viņa redzētais un piedzīvotais ir vīzijas, kuras dod neapšaubāmus mājienus, ka viņam ir jāglābj sava ģimene no gaidāmās katastrofas. Tā nu Jēkabs sāk būvēt tornādo patvertni un ir gatavs upurēt jebko, lai to paveiktu, tādējādi izraisot īstu virpuļviesuli attiecībās ar ģimeni un apkārtējiem. . .

    Take Shelter ir filma, kura divu stundu laikā lēnām uzbūvē skatītājam pavisam jaunu realitāti, iepazīstinot mūs ar galvenā varoņa bailēm, sajūtām, neizpratni un daudziem citiem izjūtu diapazona toņiem. Pieļauju, ka gandrīz katrs no mums skatoties filmu spēs asociēt sevi ar to trauksmes sajūtu, kura pārņem brīdi, kad esi tikko pamodies no briesmīga murga, brīdi, kad robeža starp realitāti un sapni ir tikai apjaušama un pārāk šaura, lai saprastu patiesību. Aptuveni tādā noskaņā man pagāja Take Shelter.

    Filma ir lēna..., bet ne lēna kā gara pastaiga tuksnesī, drīzāk kā nogurdinošs kāpiens kalnā, kurā kāds ir atstājis apslēpto bagātību – šajā gadījumā patiesību par to, vai filma ir viens pamatīgs vīziju un halucināciju kokteilis, kura vienīgais izskaidrojums ir ārsta rakstīta diagnoze „diagnoze - šizofrēnija; ievietot psihiatriskajā klīnika”, vai arī patiesi šīs vīzijas ir kāda augstāka spēka sūtītas zīmes, lai vienkāršais ikdienas cilvēks varētu glābt savus tuvākos. Protams, ka apslēpto bagātību es negrasos atklāt, un jums pašiem nāksies izstaigāt šo fantastisko filmu savām kājām(lasīt – noskatīties).

    Runājot par visādām kino sastāvdaļām liela atzinība noteikti jādod galvenajam aktierim Michael Shannon, jo viņš ir lieliski lielisks savā tēlā un visticamāk, ja viņa vietā atrastos kāds cits, piemēram, *jebkas cits* tad Take Shelter neiegūtu ne tuvu tik daudz atzinīgu vārdu. Patiesībā, ļoti daudzi faktori filmā -mūzika, scenārijs, pārējie aktieri, kameras darbs - ir perfekti salikušies vajadzīgajās pozīcijās, lai galā veidotu kaut baigi krutu! Un es to saku patiesi, jo manā kino pieredzē ir ļoti maz filmu, kuras būtu spējušas atstāt tik.. tik spēcīgi smeldzīgu pēcgaršu. Tiešām.