2011. gada filmas

            Gads strauji tuvojas beigām ... tik tikko aizritējuši Ziemassvētki... un tagad ir pienācis tas brīdis, kad varam ērti ieritināties dīvānos, priecāties par dāvanām un iedzert tēju kopā ar gremošanas zālēm(jo kā mēs zinām - Ziemassvētki = ēd, kamēr krīti). Šajā sakarā arī mani ir piemeklējis līdzīgs liktenis un tagad mokos ēdiena izraisītā agonijā. *teksts, kas sīki un smalki izskaidro manu pašreizējo stāvokli*...

            Tomēr par to tur, to kino runājot - apkopoju desmit šogad ražotas filmas, kuras varu ieteikt pievienot savam kino-plauktam. Labas, sliktas, viduvējas? Nezinu, bet šīs desmit bija tās, kuras pirmās iešāvās manā ēdiena pārbāztajā galvā(laikam jau, ka sliktas nebija ja iešāvās)

            Kur paskaidrojumi? Šoreiz tādu nebūs, un jums nāksies iztikt ar intuīciju un smukām bildēm, kā arī, lai man piedod visi Normunda Naumaņa un Ditas Ritumas kloni, ka savā sarakstā neiekļāvu gabalus, kā Melanholija, Dzīvības koks, u.c. lielo cilvēku filmas. Manuprāt, tās tāpat nedaudz krīt ārā no meinstrīmā sestdienas vakara kino rāmjiem(jebšu tām filmām par kurām es te rakstu), kā arī nevarētu teikt, ka mani šie gabali dziļi aizķēra un es tagad slauku dvēseles asaras katru reizi, kad izdzirdu šo filmu nosaukumus. . . 

             Desmit filmas, kuras man no 2011. gada palika/-s atmiņā:

Warrior

Midnight in Paris

Drive

The Artist

Another Earth

A Separation

50 / 50

Moneyball

Troll Hunter

Tyrannosaur

*Būtu noderīgi, ja Tu, cienījamais lasītāj, atstātu komentāros kādu ieteikumu šī gada filmu kandidatūrām, jo ļoti iespējams esmu ko palaidis garām vai arī vienkārši - aizmirsis.

Drive

                Šo filmu pavisam nejauši atradu kādā failu zagšanas vietnē un aplūkojot imdb.com vērtējumu(8,2 - t.i. skaitās baigi kūl) bez vilcināšanās nolēmu, ka noskatīšos. Sacīts, darīts un jau pēc īsa brīža es uz 100 minūtēm tiku ierauts filmas hipnozē, kamēr manās ausīs tika tecināta 80’to stila elektronika(mūzika)... Filma beidzās, tomēr tā pēcgarša vēl ilgi mani nepameta, un lai gan es vēl nesāku čurāt varavīksnes, tomēr jā – Drive ir unikāli awesome gabals.

Galvenais varonis, jeb filmā saukts par Šoferi(Ryan Gosling), ir auto kaskadieris asa sižeta filmās(gluži kā šī), kurš brīvajā laikā nedaudz piepelnās strādājot par kurjeru/šoferi dažādiem netīriem darbiņiem. Šoferis ir cilvēks bez vārda un bez vārdiem...(skatoties filmu sapratīsiet kādēļ es tā saku)

Sižets:   Kādu dienu, atgriežoties no kārtējā „darbiņa”, viņš nejauši uzskrien virsū simpātiskai kaimiņienei un neviļus aizsākas abu draudzība. Par nelaimi, šie prieki nav ilgi, jo no cietuma tiek izlaists jaukās kaimiņienes vīrs, kuram, lai nodrošinātu eksistenci cietumā ir nācies palikt parādā pārītim slikto zeļļu. Kā zinām – parāds nav brālis – un drošība cietumā maksā bargu naudu. Šoferis, kā jau foršs džeks, piedāvā draudzīgi izpalīdzēt šajā problēmā un kopā ar viņu tiek novākta neliela grupiņa krimināļu, lai nospertu skanošo un izpestītu kaimiņu. Bet, kā jau tas filmās notiek, viss neiet pārāk gludi un Šofera dzīve pamatīgi sagriežas kājām gaisā......

                Virspusēji skatoties, filmas sižets gandrīz nemaz neatšķiras no viduvēja B klases trillera. Nu tāda, kurā savos spēka gados mēdza filmēties Žans Klods Van Damme, Stīvens Sīgals un citi tā laika grandi. Tomēr Drive ir kaut kas totāli savādāks.

                Filma ir kā atgriešanās pagātnē, tajā pašā laikā atrodoties tagadnē. Tajā savijas septiņdesmito un astoņdesmito gadu action kino klišejas ar maģisku elektroniskās mūzikas devu, dialogu neesamību(gandrīz) un ļoti tiešu brutalitāti. Ja lielākajā daļā filmu potenciālie galvenie varoņi tiek taupīti līdz filmas beigām un tikai tad retos gadījumos iet bojā, tad Drive ir pilnīgi savādāk... Varam gan vilkt paralēles ar Tarantīno vai Skorsēzes filmām, tomēr te tas tiek pacelts pilnīgi citā līmenī. Tāpat arī brutalitāte, kas caurvij filmu, ir pārsteidzoša. To nevar pat ne tuvināti salīdzināt ar Rembo vai kādu tamlīdzīgu mākslasdarbu, kur filmas laikā iet bojā simtiem ļaužu, jo šeit , lai gan mirst tikai daži, veids, kā tas tiek pasniegts, ir nervus un apziņu stindzinošs. 

                Lasot manis rakstīto Jums varbūt sāk šķist, ka es rakstu par vājprātīgu un nesaprotamu šausmu filmu, tomēr tā nav. Šī filma, lai gan brutāla un vēsa, ir pilnīgi maģiska. Ļoti iespējams par to jāpasakās fantastiskajai mūzikai, klusajam Šoferim vai naksnīgajām Los Andželosas ielām... es patiesi nezinu... tāpat arī es nezinu vai Jums patiks, tomēr es skaidri zinu, ka Drive vienaldzību prātā neatstās - viena no savdabīgākajām un žargonā sakot krutākājām filmām, ko man jebkad ir bijusi tā laime redzēt. Iesaku visiem tiem, kuriem ir vēlme uz 100 minūtēm izrauties no ikdienas un noskatīties kaut ko... kaut ko hipnotizējoši neierastu.  

Dzīve vienā dienā

Pirms nedaudz vairāk kā gada vispasaules video glabātuvē youtube.com uzpeldēja it kā pavisam parasts, it kā unikāls projekts - Life in a Day. Tā ietvaros cilvēki no visām pasaules malām varēja iesūtīt video par vienu dienu savā dzīvē(24.07.10). Tā rezultātā tika saņemti ļotiļotiļoti daudz video materiāli(aptuveni 80 tūkstoši ar kopēju ilgumu 190 dienas) par visdažādākajām parādībām ar kurām cilvēki ikdienas sastopas. 

Jau no paša sākuma man šķita, ka galarezultāta filmai jābūt ļoti apbrīnojamai, tai jāpārsniedz visas līdz šim redzēto mākslas un dokumentālo filmu robežas. Un tā patiesi arī bija!

Life in a Day ataino vienu dienu cilvēcē. Tā ataino ikdienišķo. Jāpatur prātā gan, ka cilvēce ir kaut kas ļoti ‘daudz’(nu jau pāris dienas esam 7 miljardi) un tādēļ šī filma izvēršas par neaprakstāmu ceļojumu apkārt pasaulei – tikai šoreiz nav nepieciešamas 80 dienas kā Žila Verna romānā, bet pietiek ar mazu kripatiņu laika – vienu stundu un trīsdesmit četrām minūtēm, lai mazliet izjustu vienu dienu uz Zemes. Tās laikā izkāpj no ierastajiem kino rāmjiem, jo tikpat kā neviens no tur ietvertajiem videoklipiem nevar lepoties ar slavenu cilvēku līdzdalību(piedodiet, bet Breda Pita nebūs), kameras darbs vietām arī nav no tiem lieliskākajiem... un tā tālāk, bet štrunts par to! Mēs, vienkāršie pasaules pilsoņi, taču esam tādi, tādi ne-perfekti, un tieši tādēļ arī filma ir par mums, cilvēkiem!

Life in a Day ir ārkārtīgi kontrastaina un man gribētos ticēt, ka arī nesamākslota. Vienīgais vienojošais elements ir laiks un cilvēks, viss pārējais ir katram savs un vienreizīgs. Manuprāt, tieši tādēļ tā mani ierāva sava veida multikulturālā domu un sajūtu orkānā, no kura it nemaz nebija viegli tikt ārā un es šo ierakstu drukāju cerībā, ka ar jums notiks kas līdzīgs!

El orfanato

                Tā kā tuvojas Helovīni, bet diemžēl daļa no mums ir pārāk veci, lai varētu doties saldumu medībās, tad nekas cits dažkārt neatliek, kā baidīties mājās un patramdīt savus nervus ar kādu baiļu filmu. Šī iemesla dēļ nolēmu rakstu veltīt vienai no must-see šausmu filmām, kura patīkami lauž Holivudas radītos stereotipus par šausmu kino.

Meitene mielojas ar Helovīnu vakara našķiem

                Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti tīk šausmu filmas(tāpat man arī nepatīk zirnekļi un tumsa). It īpaši, ja runa iet par filmām, kurās galvenais varonis - liels, muskuļots psihopāts ar dažādām mentālām un fiziskām „novirzītēm” – izrēķinās ar bariņu jauniešu, kuri tīri nejaušības pēc nokļuvuši viņa nagos un lēnā garā viens pēc otra tiek sadalīti gabalos/izvaroti/sadurti/sakropļoti un tā tālāk( atsaucam atmiņā filmas, kā Scream, House of Wax, Prom Night, See No Evil, ... un šo sarakstu var turpināt ilgi). Tomēr šī nepatika nenozīmē, ka šausmenes ir pilnīgi norakstāmas. Kā izrādās, ir arī veiksmīgi šī žanra eksemplāri.

                El orfanato ir samērā jauna spāņu šausmu pasaka/drāma/mistērija, kura ir spējīga pārsteigt skatītāju un uzturēt nerimstošu interesi par filmu visu tās laiku neizmantojot Holivudai raksturīgos paņēmienus. Filmu var skatīties pat ar tējas krūzi rokās nebaidoties par to, ka pēkšņi, kādā klusuma brīdī no ekrāna izlēks nelāga paskata mošķis un izlies visu gardo piparmētru dzērienu jums uz biksēm. Ar to gribu teikt, ka šeit nesagaidīsiet ierastos lētos trikus, kuri domāti skatītāju biedēšanai. Tāpat man arī jāapbēdina miesnieki, jo filma nebūs pārsātināta ar skatiem, kuros parasta mirstīgā rokas sniedzas aizvērt acis un zarnas sagriežas septiņos līkumos. (varbūt tikai pavisam nedaudz) 

Mazais spoku bārenis iemēģina čīkstošos grīdas dēļus

                Pēc šī izlasīšanas daļā no jums noteikti ir parādījies pašsaprotams jautājums - kāda jēga tad ko tādu vispār lūrēt? Mana atbilde: Ja vienīgais iemesls, kādēļ skatāties šausmu filmas ir lai uzmestu aci lopkautuves ainām un mazliet paraustītos savā klubkrēslā, tad laikam jau nekāda, tomēr, ja jūs interesē kas nedaudz vairāk , tad varu pačukstēt, ka El orfanato ir maģiska pasaka, jāatzīst, arī ļoti tumša. Tai piederētu vārdu savienojums no Kanye West jaunākā albuma nosaukuma  – My Beautiful Dark Twisted Fantasy. Filma, lai gan ir drūma(būtu savādi, ja tā nebūtu), tomēr tajā pašā laikā tā ir arī skaista. Spāņu šarms piedod īpašu auru, kuru pagaidām nevienai citai šausmu filmai neesmu pamanījis. Pat filmas spocīgie varoņi(mirušu bāreņu rēgi...) nerada pretīgu piegaršu tās skatīšanās gaitā. Piedevām pats galvenais ir tas, ka stāsts tiek stāstīts nevis, lai iedzītu skatītājos bailes un šausmas, bet gan tā, lai skatītāji kopā ar galveno varoni varētu mesties šajā pasakā un, neskatoties uz bailēm no nezināmā, rast atbildi tumšajā un savērptajā filmas stāstā. 

                Manuprāt, ļoti unikāla filma, kura spēj savaldzināt ne tikai rūdītus šausmu žanra piekritējus, bet arī vienkāršo skatītāju, kura ikdienas ēdienkartē neietilpst Zāģis, Pakalniem ir Acis un citi gardumi.

Filmai dodu astoņus ar pusi ekrānus un vienu sirmu matu par veiksmīgu baidīšanu.

              

Plakāts

Cyrus

               Pavisam nejauši uzdūros filmai, pavisam nejauši noskatījos un bez jebkādas nejaušības man patika. 

               Sižets: Galvenais varonis Džons ir normāls mužiks, kuram dzīvē īpaši nesokas ar pretējo dzimumu. Teiksim jau septiņus gadus, kopš viņš ir šķīries no sievas, Džonam nav bijušas nopietnas attiecības. Piedevām vēl bijusī viņu uzaicina uz savām kāzām. Viss - vientulības spainītis beidzot ir pilns un viņš ir gatavs atrast kādu jauku dāmu, kura varētu vientulīgo sajūtu kliedēt. Tā nu gadās, ka Džons izrādās liels veiksminieks un ļoti īsā laikā iepazīstas ar savu sapņu sievieti Molliju. Viss, protams, norisinās kā mūsdienu pasakā ....... līdz brīdim, kad viņš sastop Mollijas divdesmit vienu gadu veco dēlu Sairusu, kuram kā izrādās ir ‘nelielas’ pretenzijas pret savas mātes un Džona attiecībām. . .

Visa trijotne kopā

                Filma savāda - it kā komēdija, it kā drāma. Brīžiem vari smieties līdz asarām, bet jau pēc neilga laika ar aizturētu elpu vērties ekrānā. Arī aktieru sastāvs - John C. Reilly(Stepbrothers) un Jonah Hill(Superbad) ir ļoti netipisks duets(neaizmirsīsim par liktenīgo sievieti, kura savos ~50gados izskatās pēc glītas 30gadnieces un patiesībā arī ir ļoti cool aktrise). Abu vīriešu savstarpējā cīņa par vienu sievieti (vienam māti, otram lielo mīlu) ir viens kārtīgs ļembasts - pilns ar netīriem paņēmieniem, puķainiem tekstiem un amizantām situācijām.

                Cyrus noteikti nav kinogardēžu must-see, tomēr man pie sirds gāja tīri labi. Virsrakstā pieminēju, ka kaut kur runa ies par aktuālām problēmām un tagad laikam ir pienācis tas mirklis, kad man vajadzētu tās pieminēt.  Tātad problēma Nr. 1 – vientuļi vīrieši un viņu lauztās sirdis.(default’a katras filmas piedeva); problēma Nr. 2 – ģimenes grūtības „palaist dzīvē” savu atvasi(izmest no mājas, dot ēst tikai brīvdienās un piegriezt naudas padevi). Ja viena vai abas šīs problēmas tev šķiet skatāmas, tad bez īpašas vilcināšanās vari skatīties šo filmu – būs gan smiekli, gan pārdomas un šāds paviegls kino veiksmīgi aizpildīs kādu garlaicīgu vakaru. 

Filmas plakāts

 Dodu 8 no 10 ekrāniem.

The Wrestler – savādāka filma par cīkstoni

Kādu laiku gan neesmu šeit paviesojies, bet tas nenozīmē, ka esmu aizmirsis ekrānu pavisam. Tātad piedāvāju jums tādu neizsmeļoši izsmeļošu rakstu par filmu The Wrestler!

            Sižets? Filmas galvenais varonis ir Rendijs ‘Stampātājs’ - izbijis cīkstonis(atceramies Amerikā populāro sportu, kur muskuļoti vīrieši ringā imitē nopietnu cīņu un baida mazus bērnus)un kā jau varam noprast, tad pēdiņās ieliktā iesauka – Stampātājs – ir Rendija skatuves vārds tajos brīžos, kad viņš sēž uz citu vīriešu sejām un nodarbojas ar „cīkstēšanos”. Diemžēl Rendija slavas gadi ir aiz muguras un dažādu apstākļu dēļ viņš ir kļuvis vientuļš, izmisis un kopumā nolaidis savu dzīvi līdz kliņķim. Tomēr tas nav šķērslis, lai nemēģinātu atgriezties cīkstoņu aprindās, atgūtu dzīves jēgu, godu un pazaudēto saikni ar savu meitu.

            Lai gan es aprakstā paužu savu nedaudz subjektīvo(negatīvo) attieksmi pret šo sporta veidu un cīkstoņiem, tomēr filma ... filma ir lieliska. Jāsāk jau ar to , ka tās režisors ir pasaulslavenais Darens Aronofskis( viņa kontā filmas, kā Black Swan, Pi, Requiem for a Dream, kuras daudzu pasaules kritiķu acīs kotējas augstu, pieļauju, ka arī jūsējās). The Wrestler ir viena no aizķerošākajām filmām kādu esmu pēdējā laikā redzējis. Kamera visu filmas gaitu seko Rendija dzīvei – gan ringā, gan ārpus tā – un iemūžina arī tās lietas, kuras ikdienišķa drāma parasti neattēlo. Tā ir tik atklāta, ka rodas sajuta it kā skatītos dokumentālo filmu par dzīvi, par godu, par cīņu ... it īpaši cīņu ar sevi. Tur jāsaka liels paldies Rendija lomas atveidotājam – Mikijam Rurkam. Viņš ir aktieris, kurš 80’tajos gados bija kino superzvaigzne, bet „pateicoties” narkotikām un alkoholam iegrima uz daudziem gadiem aizmirstībā un tikai tagad, pēdējo 5 gadu laikā, ir atkal nostājies uz kino takas. Pateicoties viņam filma ir ieguvusi neparakstāmu patiesuma un smeldzīguma dzirksti, kas ir tik reāla, ka brīžiem pat biedē.  

            Kā jau ierasts, neuzbāzīšos ar filmas detalizētāku aprakstu, tomēr es jums saku – šī ir īsta bomba un vienaldzīgu Tevi neatstās. Tā kā, ja ir neliela dvēseles smeldze un rodas vēlme noskatīt kādu ļoti labu un patiesu drāmu, tad aiziet! The Wretler būs perfekta!

Filmai dodu 11 Halkus Hoganus no 10! Tiešām izcili!

Låt den rätte komma in

   Es, tāpat kā daudzi, esmu diezgan skeptisks, ja runa iet par vampīrfilmām, it īpaši tādēļ, ka pēdējo gadu laikā tās ir savairojušās kā slimīgi truši bezgalīga riesta laikā. Lieki piebilst, ka liela daļa šo filmu ir zemas kvalitātes un to sižets(ja tāds vispār ir) parasti ne ar ko neatšķiras no tā saucamajiem "skolēnu romāniem", kuri savā banalitāte var sacensties ar draugiem.lv "ieteikt" sadaļu. Lielu paldies par to varam teikt S.Meierei un viņas radītajiem bestselleriem. . . tomēr ir arī kāda nesen ražota vampīrfilma, kura patīkami izceļās no visas pārējās masas.
  Jāsāk ar to, ka filma, par kuru runāšu, ir ražota Zviedrijā. Tā piesaista interesi ne tika ar atšķirīgu vidi(neliels, sniegots ciematiņš kaut kur šīs zemes plašumus), bet arī ar pavisam neierastiem galvenajiem varoņiem. Tipiski būtu, ja stāsts vītos ap kādu 16gadīgu(aktrisei kā minimums jābūt 20 gadus vecai) naivu metieni, kura katru dienu ar stiklainām actiņām verās plašajā pasaulē un cenšas sagaidīt savu sapņu princi jaudīgā lamborghini. Tomēr nē, šajā filmā galvenie varoņi ir atšķirīgi - pavisam parasts 12 gadus vecs puika, patiešām vēl puika, tāds kuram patīk iziet ārā pavārtīties sniegā, pamētāt bumbu un darīt visas tās pārējās lietas, kuras nu puikām tīk darīt un aptuveni tikpat veca meitene(arī neparasta personība), kurai kā izrādās, šad un tad patīk iedzert pa kādai pintei asiņu. Pateikšu priekšā, ka viņa ir šīs filmas mazais vampirellī.
  Lasot jums droši vien sāk šķist, ka filma varētu būt amizanta komēdija par divu bērnu attiecībām, kreņķiem un visvisādām citādām parādībām, kuras iederētos 12 gadīgu bērnu ikdienā. Kļūda. Låt den rätte komma in savā skandināviskajā šarmā ir ļoti(ļoti, ļoti) auksta un tumša filma. Nav svarīgi vai šo gabalu skatīsieties kopā ar sildītāju vai kaķi, jums tik un tā pāri mugurai skries salti šermuļi. Pat mani pārsteidza tas, cik aukstasinīgi un ciniski filma tika pasniegta. Ir grūti to pieskaitīt pie kāda konkrēta žanra, tomēr es teiktu - tik spēcīgu fantāziju kā šī jūs nebūsiet bieži redzējuši. Piedevām vēl jāatzīst, ka filma, lai gan nav Holivudas, ir izgatavota ļoti kvalitatīvi. Gan kamera, gan režija, gan aktieri - viss ir pēc augstākajiem kinematogrāfijas standartiem. (tas tā, lai jūs nesabītos no tā, ka filmu uzņēmuši tie paši bērni ar telefona kameru un kečupu, kā galveno specefektu)
  Pamanījāt, ka neiedziļinos filmas sižetā. Tā tam jābūt. Paši lūkosiet, paši sapratīsiet.
 

 

   Protams darboņi Amerikā arī nav ar pliku roku ņemami un jau pēc pirmajiem filmas panākumiem izdomāja, ka veidos remeiku angļu valodā. . . Domāts - darīts, un nepagāja ne divi gadi, kad lielajā kino ligzdā(Holivudā) izšķēlās filma ar nosaukumu "Let Me In". Visiem par pārsteigumu tā izrādījās pat samērā laba. Protams, bez labi daudz kinogaršvielām neiztikt - vairāk spraiga sižeta, smukākas sejiņas, daudz cheezy teksti, kuri no 12 gadīgu bērnu mutes skan kinda smieklīgi un tā tālāk, tomēr filmu par sliktu grūti nosaukt. Tālab jums ir izvēle - ja lēni iet subtitru lasīšana(neprotat lasīt, 3 klašu izglītība un citas problēmas) tad varat vien mesties virsū Let Me In, tomēr es viennozīmīgi jums iesaku orģinālfilmu Låt den rätte komma in nevis desmit reizes dārgāko Holivudas pakaļdarinājumu.

Filmai dodu 9 vampirellī no 10.

Vientuļais Vīrs

            Es reti apmeklēju kino, jo Rīgas lielo citadeļu zālēs parasti valda popkorna kraukšķināšanas trokšņi, atraugas, telefona zvani(nu jau kādu laiku gan vairs nē...) un citas uzmanību traucējošas parādības. Tādēļ parasti nākas upurēt lielo ekrānu un Dolby skaņu skatoties filmas savā cellē, vienatnē. Par laimi ir arī glābiņš – Kino Rīga. Kinoteātris, kurš patiesi ir sava vārda cienīgs un nav tikai „ātrā kino ēstuve”, kurā var ieskriet, paķert 0,5L koliņu un popīti un, omulīgi runājoties ar čomiem, ielūrēt jaunāko grāvēju... Kino Rīga vēl ir saglabājis savu šarmu, viegli svinīgo atmosfēru un mieru, kā arī publika nav no tām sliktākajām. Priecē, ka Rīgā vēl šāda vieta pastāv un nav pazudusi kapitālistu varenajās ķetnās. 
           Lai vai kā - ne par to es gribēju rakstīt. Es gribēju rakstīt par filmu, kuru pirms kāda laba laika tur redzēju un kura manās acīs ir ļoti ... kā lai to pasaka - laba!
            Vientuļais vīrs (Single Man) ir stāsts par Džordžu(Kolins Fērts), universitātes profesoru, kurš tikko zaudējis savu dzīves partneri nelaimes gadījumā. Līdz ar šo zaudējumu viņš pazaudē arī savu dzīves sparu un iegrimst ar vien dziļākā vienaldzībā un depresijā. Tomēr dzīve Džordžam piespēlē ne tikai zaudējumus, tā dod arī iespēju kaut ko mainīt un ieraudzīt pasauli citās krāsās. . .
            Izlasot mazo sižeta izklāstu liekas, ka nekas vairāk kā parasta drāma no šīs filmas nav gaidāms. Tomēr jūs kļūdāties. Filma ir unikāla ar to, ka tās režisors un producents nav profesionāls šī aroda speciālists. Toms Fords(režisors, producents) ir modes mākslinieks un viņa skats uz to, kādai jābūt filmai ir atšķirīgs no citiem. Vientuļais Vīrs izceļas no parastās drāmu masas ar to, ka ir ļoti mākslinieciska un skaista filma. Jā, skaista filma, neskatoties uz faktu, ka tās galvenais varonis ir homoseksuālis. Es pieļauju, ka daudziem varētu šķist, ka filma par viendzimuma mīlestība nevarētu būt skaista, tomēr, ja vien neesat radikāli homofobi, tad visticamāk ieraudzīsiet šo filmu tādā gaismā, kādā to ieraudzīju es - kā īstu krāsas, mūzikas un skatu oāzi. Jāatzīstas, ka man tik ļoti pie sirds gāja filmas mūzika, ka uzreiz pēc noskatīšanās devos uz youtube un žigli sameklēju visas daiļās dziesmas, kuras lutināja manu dzirdi visu filmas laiku.
            Neko daudz gan es par Vientuļo Vīru neesmu pateicis, bet arī nevajag. Es tikai vēlējos jūs nedaudz iekārdināt ar aprakstu, lai paši kādu dienu vientulībā varētu nobaudīt šo kino šedevru.

Ja man prasa, kā es raksturotu šo filmu divos vārdus, es atbildu - īsta delikatese.

Super

   Ir filmas, kuras ir smieklīgas, aizkustinošas, skumdinošas un tā tālāk, bet šī bija.. bija kaut kas absolūti 'prātu nesošs'! Tas gan nenozīmē, ka tā man lika pievērsties budismam, kļūt par vegānu vai pārvākties uz Ganu un palīdzēt trūkumcietējiem, tomēr stipri ieblieza gan. Es pat teiktu, ka ļoti stipri.
  Pirms noskatīšanās es neliku nekādas cerības uz to, kāda tā būs. Pat vēl vairāk - biju ieņēmis prātā, ka šis būs vārgs Kick-Ass* atdarinājums par kārtējo neveiksminieku, kurš izdomā glābt savu pilsētu no sliktajiem zeļļiem, un, godīgi sakot, dažus brīžus tā arī likās... Tomēr - filmai nav gandrīz nekādas līdzības ar Kick-Ass, pat, ja virspusēji tā varētu likties. Tajā pašā laikā nevarētu teikt, ka filma ir ideāla. Kā jau viss, arī Super ik pa laikam atsedza kādu neglītumu, kas rādīja savus dzeltenos zobus un nedaudz iebojāja kopskatu. Par laimi, neglītumu nav daudz, un visu prātā saliekot kopā tāpat jāsaka: "LIELISKI!"
   Ļoti ilgu laiku nebiju redzējis ko tik kontrastainu kā Super, kur muļķīgi joki mijās ar šausmu filmas cienīgu brutalitāti, kur sižets ir ne tikai neparedzams, bet arī galīgi traks! Vienu brīdi filmas laikā tu vari histēriski smieties, bet jau nākamajā ar akmens cietu seju skatīties ekrānā un teikt  - Kas par nah*j? Arī pati filmas ideja neaprobežojas vien ar labo spēku dominēšanu pār ļaunumu, bet tur ir kas dziļāks. . . laikam.
   Super noteikti NAV padsmitnieku rēcamgabals, lai gan filmas aprakstā minētie vārdi "komēdija" un "supervaroņi" par to liecina. Tas drīzāk ir komikss pieaugušajiem(sevi gan par tādu vēl neuzskatu) ar nelielām tīņu filmas niansēm... un tie, kas kāro ieraudzīt kā muskuļots smukulītis filmas gaitā uzveic ļaunuma sakni un izglābj visus vientuļos bāreņus un tikpat vientuļās apakšveļas modeles, var droši novērst savas acis no Super(ejat skatīties Kapteini Amīti, Transformerus vai kādu citu Holivudas lielgabarītu).
   Nu tā, visu iepriekšējo rakstu zīmju ietvaros esmu cildinājos filmu, tomēr jāsaka - jums var arī nepatikt, jo filma patiesi ir savāda un tieša. Pamanījāt, ka neko nerakstīju par sižetu. Nerakstīju nevis tādēļ, ka esmu slinks, bet gan tādēļ, lai nesabojātu pārsteiguma pilnos mirkļus filmas gaitā. Unun, ja es būtu jūsu vietā, es NOTEIKTI iečekotu šo te, šo Super.

Filmai dodu 9 sabrauktas vārnas!

*Kick-Ass ir moderna tīņu/geeku komēdija, kura stāsta par čali, kurš savu aizraušanos ar komiksiem realizē dzīvē un kļūst par reālu super-varoni. Ļoti izklaidējoši, bet pastulbi.

Cietai sejai - NĒ!

   Pēc virsraksta jau var noprast, ka runa ies par komēdijām. Konkrētāk - par komēdijām, kuras manās acīs ir pildījušas savu uzdevumu un aptuveni 90 minūtes mani izklaidējušas ar pamatīgu smieklu devu.
   Slinkuma un sliktā laika dēļ(ārā līst) īpaši neiedziļināšos katras filmas sižetā, aktieros 'n' shit, bet ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Tātad šeit ir saraksts ar komēdijām:
   Iepauzējam! Gribēju vēl piebilst, ka šeit centīšos iemest ko tādu, ko iespējams visi vēl nebūtu redzējuši. kaut kā tā.

• Office Space - leģendāra komēdija. šī žanra MUST SEE;

 

• Shaun of the Dead - zombiji + melns angļu humors = īsta smieklu asinspirts;

• Paul - tā notiek, kad diviem geek'iem pievienojas čalis no citas planētas.

• The Big Lebowski - unikāla komēdija ar unikāliem varoņiem;

• Hot Fuzz - apkaro noziegumus ar britu humoru;

• Step Brothers - galīgi traks gabals par dieviem 40 gadīgiem pilsoņiem; 

• Knocked Up - tieša, bet gaumīga komēdija par attiecībām un citām nastām;

• Harlod & Kumar - īsta bomba;

• Role Models - geek'iem patiks;

• Forgetting Sarah Marshall - nerātna komēdija, bet ar savu šarmu;

• Monty Python's Life of Brian - kaut kas... ļoti interesants;

• Love You, Man - par draudzību, cilvēkiem, vērtībām.

• The Other Guys - humors atkal valda pār policijas iecirkni. riktīgs LOL;

• Zack and Miri Make a Porno - izklausās traki, bet patiesībā ir ļoti pozitīvi;

 

• Napoleon Dynamite - kārtējais geek'u gabals. sava laika klasika;

• Scott Pilgrim vs. the World - 01001100 01001111 01001100 

• Zombieland - Holivudas ierastais humors un zombiji, kopā sanāk ļoti labi!

• Four Lions - mazliet savādāks skats uz terorismu un musulmaņiem;

• Johnny English - Misters Bīns visā savā tizlumā un jokainībā;

• Wristcutters: A Love Story - Indie komēdija/drāma. Pašnāvnieku paradīze;

• Big Stan - stulba, tizla, vulgāra, bet tāpat milzīgs ROFL's;

• Old School - pilnīgs MUST SEE;

• Henry Poole is Here - amizants stāsts par kādu neticīgo;

 

• Monty Python and the Holy Grail - viena no pašām bestest komēdijām. vienaldzīgu neatstās!

   Un šo sarakstu varētu vēl turpināt un turpināt. . .
  Laikam sanāca ievietot arī pa kādai mainstream'ai komēdija, bet hipsteri taču neesam(?) - varam baudīt arī ierasto! 

  

Novēlu, lai Jums šīs filmas ievelk sejas vaibstos kādu smieklu krunciņu!

Takers un Deils pret ļaunumu

    Tucker & Dale vs Evil ir savdabīga melnā komēdija, kas sevī ietver ne tikai šausmu žanra parodēšanu, bet arī patiešām gaumīgu humoru. Atšķirībā no līdzīgām filmām(Scary Movie sērijas un lielākā daļa visu citu šausmu parodiju) šī nav pārsātināta ar absolūti stulbām ainām un ļoti ekstrēmu humoru. Jā, protams, ir vietas, kurās jūtīgāks kino baudītājs neizpratnē skatīsies ekrānā un domās:"Cik tizli...." TOMĒR vairums filmē esošo joku ir smieklīgi un trāpīgi. Tā kā komēdijas mērķis ir smīdināt skatītāju(ROFL mode on) un atstāt pozitīvas emocijas - tad bez vilcināšanās varu teikt, ka šo gabalu nevarēja noskatīties ar cietu seju, it nemaz nevarēja. . .
   Sižets: Takers un Deils ir divi normāli mužiki, kuri izdomājuši doties atvaļinājumā un atpūsties tikko nopirktajā īpašumā pie ezera. Tajā pašā laikā arī bariņš standarta koledžas jauniešu(2 minkas, viens melnādainais, viens wannabe kruts džeks aka. varonis un pārējie) ir devušies atpūsties tajā pašā vietā. Viss jau būtu labi, ja vien Deils nemestu acis uz vienu no jaunietēm un tieši viņu abi zeļļi nebūtu nejauši izglābuši no drošas nāves. Tā nu šim negadījuma seko viens pārpratums pēc otra un . . . sākas cīņa pret ļaunumu!
   Sen nebiju tā smējis par kādu filmu kā par šo(ceru, ka nedomājiet, ka esmu galīgi norauts) piedevām vēl šis efekts saglabājas arī vairākkārt skatoties filmu. Tā kā, ja ir vēlme 90 minūtes epileptiski smiet, tad Tucker&Dale vs Evil!
   Nezinu, ko lai vēl piebilst, bet srsly šīs ir gabals, kurš neatstās vienaldzīgu. 
   Filma manās acīs ir pelnījusi 9 un vēl pusīti sabrauktas vārnas.
  

Aina iz filmas, kur jaunietis cenšas atrast savas pazudušās rokas zaru smalcinātājā

Jacob's Ladder

     Šī filma jau labu laiku atradās manā watchlistē, tomēr tā arī nebija noskatīta līdz pat šodienai, kad atklāju, ka tā ir īsta kino pērle. Nesaprotamā veidā - paslīdējusi garām gandrīz visiem lielākajiem kinofestivāliem un pilnīgi nemanāmi nogrimusi kinematogrāfiskajā dzelmē. 
     Tapusi tālajā 1990. gadā, filma apskata tam laikam aktuālo tēmu - Vjetnamas karu, pareizāk sakot, tā sekas - sarautās dzīves&dzīvības, deformēto psihi un tā tālāk. . . Iegrimt sižeta izklāstā īsti nevēlos, jo tādējādi varētu laupīt Jums filmas baudīšanas prieku, tomēr domāju, ka ar turpmākajām rindām Jūs varētu ieinteresēt tā vai tā.  
     Jacob's Ladder pēc žanra ir daļēja šaušmu filma, tomēr šausmas šajā filmā nav tādas kā ierasts. Ja iedomājaties, ka skatīšanās laikā sastapsieties ar sašķērētiem rumpjiem, norautiem locekļiem un visādā citādā ziņā pretīgiem skatiem, tad varu droši teikt - tā nebūs. Īstās šausmas šeit ir psiholoģiskās šausmas. Tās neliks jums pavadīt filmu aizsegtām acīm, tomēr aizķers līdz pašiem bailīgo smadzeņu dziļumiem(mazliet pārspīlēju, bet tuvu tam).
    Piedevām šī ir viena no tām filmām, kura necenšas ierobežot mūsu prātu sižeta rāmjos. To drīzāk varētu pielīdzināt sapnim( vai murgam) ar vaļējām acīm. Veids, kā filmas gaitā attīstās stāsts, kā tas ieved skatītāju tumšā labirintā un vēlāk izved to atkal ārā, ir patiesi lielisks. Jāatzīst, ka reti kura filma spēj radīt šādu efektu. It īpaši, ja salīdzinām ar pēdējo gadu Holivudas ražojumiem, kur galvenokārt dominē dramatiskais stāstījuma veids, kas neatstāj skatītājam īpašu domas brīvību, tad Jacob's Ladder ir viens velnišķīgi saistošs un domas raisošs gabals. . . ununun tam ir ļoti atmosfērisks/skaists OST(fona mūzika aka. soundtrack), kas filmu padara vēl šarmantāku.
    Rezumē - Jacob's Ladder ir mistiska drāma ar šausmu elementiem, kura ataino traumēta Vjetnamas kara veterāna dzīvi, cīņu ar traumu un pagātnes rēgiem. Iesaku tiem, kuri nav sevi absolūti notrulinājuši un spēj baudīt arī tad, ja filmas sastāvā nav asinsstindzinoši šausmu skati, iespaidīgi CGI efekti un galvenie varoņi nav vampīri(piedod Twilight). Lieliska filma tumšām naktīm un vēliem vakariem, dienām, kad. . . kad gribās šķipsniņas mistikas un pārdomu.

Filmai dodu deviņas sabrauktas vārnas.

Prātlauži ( I daļa )

    Tātad esmu nonācis līdz skaitlim trīs un ar šo ierakstu iesākšu vairāku rakstu sēriju saistībā ar filmām - prāt-laužiem(angliski saucās nedaudz rupjāk "mindfuck", tomēr būtu nepieklājīgi tās saukt par prāta-pis*j filmām). Būtībā tās ir filmas, pēc kuru noskatīšanās Tu sev uzdod jautājumu: "Kas par nah*j?", un ideālā gadījumā vēl vairākas stundas lauzi galvu par to, kas tad īsti notika un kā šo iegūto puzli tagad salikt kopā.
    Turpmākajos tekstos centīšos aprakstīt trīs prāt-laužus ar nosacījumu, ka mēģināšu izvairīties no plaši zināmu filmu aprakstīšanas(Limuzīns jāņu nakts krāsā, Purva bridējs, utt.), kā arī iztikt bez tā saucamajiem spoileriem (nejaukt ar bleķa gabaliem, kurus spici puikas liek uz savām mašīnām) un neizbojāt jums skatīšanās prieku.
     Bla, bla, bla . . 

The Machinist (2004)
     Trevors būtu pavisam parasts metālapstrādes ceha darbinieks, tomēr ir kāds bet . . . viņš nav gulējis jau gadu. Jā, Tu nepārklausījies - veselu gadu. Trevora prāt' - tā ir problēma, kas jārisina. Par nelaimi, ar katru nākamo dienu kļūst ar vien grūtāk saprast, kur beidzas realitāte un kur sākas murgi, tomēr varonis ir apņēmības pilns noskaidrot kas viņu novedis līdz šādam stāvoklim. Te nu arī rodas stāsts - pilns ar nelieliem, tomēr svarīgiem puzles gabaliņiem, kuri ir jāsaliek vienotā veselumā. Tomēr to, kāda ir šī puzle, Tev nāksies noskaidrot pašam. . .
     Pirms filmas skatīšanās biju jau laicīgi sevi sagatavojis kārtējam asa sižeta trillerim ar šausmu pilnām ainām un viduvēju sižetu, tādēļ īpašas cerības neloloju uz Mašīnistu. Bēt guess what, pēc 15 filmas minūtēm es biju atslēdzies no realitātes un pieslēdzies tumšajai Trevora dzīvei. Tumšajai tādēļ, ka tā patiesi bija tumša - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kameras darbs - apbrīnojams, dažbrīd paša mājīgā istaba, šķiet, zaudēja krāsas, pārklājās putekļiem un saplūda ar filmas vidi. Nedaudz biedējoši, ka filma var radītu tik spēcīgu atmosfēru. . .
    Šādi pagāja 101 minūte un es pamodos(nevis tādēļ, ka aizmigu filmas laikā, bet gan tādēļ, ka biju pilnībā "iegājis" filmā). Likās, kā murgs, bet varbūt tomēr nē? Grūti pateikt kādas izjūtas manī šī filma raisīja, bet viens ir skaidrs - man patika un es šo filmu ierindoju prāt-laužu žanra augšgalā.
    Īsi sakot noslēpumiem pilns gabals, kurā var nobaudīt labu devu kvalitatīvas aktierspēles(galvenajā lomā K.Bels) un oriģināla sižeta, kā arī atslēgties no savas krāsainās ikdienas. Filma lieliski noderēs kādam vēlam, lietainam vakaram, kad valda pelēkais un cilvēku priecīgās sejas tiek noliktas atvilktnēs.

= 

  Ilustrācijai: Kadrs no filmas, kad Trevors(K.Bels) iepozē pie ledusskapja(viņi nebija īpaši tuvi)

      

Šai filmai dodu 9 sabrauktas vārnas*

------------------------------------------------------------------------------

Primer (2004)

   Filmas varoņi ir četri draugi/kolēģi, kuri mēdz brīvdienu vakaros draudzīgi pasēdēt garāžā un izgudrot ko jaunu. Jāatzīst, ka līdz šim viņiem nav izdevies pārsteigt pasauli ar sensacionāliem atklājumiem, tomēr drīz tas mainīsies. Līdz ar jaunā izgudrojuma tapšanu varoņu dzīves saiet spēcīgā biezputrā, kuru tagad kādam ir jāapēd.   Om Nom Nom... - Spriedzes sakāpināšanai varu pateikt priekšā, ka viņi diemžēl neizgudro elektrisko blenderi. Om Nom Nom...
   Filma nebūs no tradicionālajām. Tājā nav lielisku aktieru, žilbinošu efektu vai maģisku dabasskatu, tomēr tas viss piedod vajadzīgo atmosfēru; Godīgi sakot -  diezgan loģiski, ka starp vienkāršiem mehāniķiem neatradīsies kāds everyday-normal-guy Breda Pita paskatā. .  . Bet ja jau nav Breda Pita, tad ko šī filma tev vispār var dot? Tās trumpis slēpjas oriģināli apstrādātajā stāstā un vienkāršībā. Skatoties filmu pavisam mierīgi var identificēt galvenos varoņus kā gandrīz parastu pilsoņus.
   Šī ir mazbudžeta filma (budžets = 7,000$), TOMĒR stipri vien labāka par dažu labu "grāvēju", kura izveidošanai paredzētā summa varētu nodrošināt pārticīgu dzīvi veselai Āfrikas valstij, gada garumā(kinda). Lai vai kā -  Primer ir izveidots maksimāli kvalitatīvs un, lai gan tam piemīt pārītis nebūtisku low-budget tipa problēmu, tomēr tas skatītprieku nebojā.
   Tomēr ir kāds lielāks "BET" - ja neesi spējīgs noturēt uzmanību filmai par visiem 100%, tad visticamāk Primer nebūs priekš tevis, jo atslābt nevar ne mirkli. Nepārtrauktie pavērsieni, sižeta mezgli un varoņu savstarpējās attiecības padara filmas skatīšanos praktiski neiespējamu apvienojumā ar kādu citu darbību. Iesaku, ja gribas palauzīt prātu un un 90 minūtēm iegrimt nelielā laika un telpas mistērijā. . .

 Šai filmai dodu 8 sabrauktas vārnas

Piedodiet, ka solīto trīs filmu vietā esat uzzinājuši tikai par divām, bet apsolu, ka labošos un būšu ne-tik-slinks.

*Maksimālais sabraukto vārnu skaits, ko kāda filma var iegūt ir 10 vārnas.